Bieži ir gadījumi, kad cilvēki izvēlas dāvāt pajumti pieaugušam sunim. Piemēram paņemot no patversmes, no ielas vai apžēlojoties par bojā gājuša tuvinieka vai paziņas suni, kurš palicis bez saimnieka. Bieži pieauguši suņi jaunās mājās iedzīvojas bez grūtībām un liela satraukuma. Protams, gadās, ka tiem ir atsevišķas uzvedības problēmas, kuras var saprātīgi risināt un viegli novērst.
Pirmajās nedēļās ir svarīgi pēc iespējas labāk iepazīt suni un pavadīt daudz laika savstarpējā saskarsmē. Jāļauj sunim apgūt visdažādāko pieredzi, lai vērotu, kāda ir tā uzvedība dažādāssituācijās, iepazītu tā uzvedību. Tāpēc vien, ka dzīvnieks nonācis patversmē un trūkst ziņu par tā agrāko dzīvi, nevajag uzreiz domāt, ka tam noteikti bijusi slikta vai traumējoša pieredze.
Ir daudz stāstu par suņiem, pret kuriem iepriekš kāds izturējies vardarbīgi, tāpēc jaunie saimnieki nereti vēlas suni lutināt, lai kompensētu iedomāto slikto dzīves sākumu. Daļa patversmes suņu patiesi ir piedzīvojuši grūtus laikus, pašapzinīgākie var negatīvā veidā izmantot jauno saimnieku centienus būt īpaši mīļiem un maigiem pret šķietami traumēto dzīvnieku.
Pieaugušam sunim vajag iejusties jaunajos dzīves apstākļos un iekļauties esošajā mājas kārtībā, kur ir savi noteikumi un kur galvenais esat jūs - saimnieks.
Pēc pirmajām nedēļām atklāsies iespējamās socializācijas problēmas, un tad būs pienācis laiks tās risināt.
Biežāk sastopamās pieaugušu suņu problēmas, ar kurām saskaras jaunie, pieauguša suņa saimnieki, ir agresivitāte pret citiem suņiem, nevēlešanās paliekt vienatnē, kā arī bailīgums, kas spriedzes situācijās var novest pie baiļu izraisītas agresijas.
Ir problēmas, kuras nevar atrisināt pilnībā, bet var samazināt tiktāl, lai tās būtu uztveramas drīzāk kā rakstura īpatnības, nevis īsta problēmas.
Uzvedības pārveides pamatā, vispirms, ir vingrinājumi, kas suņa uzmanību novērš no nevēlamās uzvedības cēloņa un tad pievērš to jums, pēc tam suni novirza koncentrēties uz kaut ko citu. Ja ir darīšana ar bailīgu un nepilnīgi socializētu, pieaugušu suni, pašam vajadzēs būt mierīgam, un iemācīties uzturēt mieru. Runājiet vienmērīgā intonācijā, samērā lēni un centieties ar ķermeņa valodu paust, ka esat atslābinājies un mierīgs.
Suņi nespēj runāt, taču modri nolasa vizuālos signālus un ļoti smalki uztver spriedzi, kuru izrādām, dažkārt paši to neapzinoties. Ieteicams apgūt dažus nomierinošus suņu savstarpējās saziņas signālus. Pemēram, ķermeņa pagriešana iesāņus un izvairīgs skatiens sāņus, nevis tieši uz suni vērsts skatiens, kas suņa uztverē nebūt nav naidīgi signāli. Ja suns baidās no svešiem cilvēkiem, sarunājiet kādu palīgu, kas satiekoties jūsu sunim raidītu minētos ķermeņa valodas signālus, un mēģiniet to darīt arī pats.
Ja suns ir sakodis citu suni vai cilvēku, nekavējoties meklējiet uzvedības speciālista palīdzību. Šāda situācija jāuztver ļoti nopietni, un jūs nedrīkstat pieļaut iespēju, ka kaut kas tāds, var var atkārtoties.
Smagākos minēto problēmu gadījumos, sevišķi agresivitāti pret citiem suņiem un cilvēkiem atšķirtības satraukumu, vislabāk risināt, izmantojot profesionālu atbalstu. Lūdziet padomu veterinārārstam, ja meklējat suņu treneri vai uzvedības speciālistu, un pārliecinieties, ka ieteiktais speciālists lieto tikai labdabīgas metodes un nav vardarbīgas korekcijas piekritējs ,kas situāciju var pasliktināt.
Teksta autore
Veterinārās klīnikas LION veterinārārste Rita Bokmane.